Istabā tikai pārvalks un segas. Viss samests stūrī un liekas tik baigs. Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs šodien rādās tik lieks kā Sniegs, ko vasarās nomaina pērkons un lietus. Vien tas, kas mierina un balsta dod spēku dzīvot ir pārliecība, ka Viņa dzīvo zemāk Viņa nezin ne krievu, ne vācu, Viņa nezin neko Un sienas, kas to apskauj jau divdesmit gadus Kā necaursitams mūris nemainās nemaz Tik maz ko no viņas var prasīt Vel mazāk viņa var atbildēt Tikai neprātīgās acis kā visu saprazdamas saka:''Es samierinos!'' Viņa dzīvo zemāk Es neesmu viņu redzējis gadu vai divus Vai piecus, vai divdesmit trīs Mainās adreses, ielas, pilsētas, valstis planētas, visums- telpa un laiks Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs atkal rādās tik lieks Vien tas , kas mierina un balsata, dod spēku dzīvot ir atmiņas, ka Viņa dzīvo zemākPágina 1 / 1